Pārdaugavas radošā centra apkārtnes vēsture

Āgenskalna pirmsākumi

Pati pirmā zināmā Pārdaugavas būve 13. gs. atradusies pie Māras ezera, taču tajos laikos Pārdaugava lielākoties bija liela „pļava”, un 15. gs. te sāka veidoties Rīgas namnieku un garīgo iestāžu muižiņas. Pārdaugava kā priekššpilsēta veidojās vēlu, jo dzīve te nebija droššša un kara laikos apdzīvotās vietas lielākoties nodedzināja. 1812. gadā, kad pilsētai tuvojās franču armija, visu Āgenskalna koka apbūvi militāru apsvērumu dēļ nodedzināja. 1824. gada Pārdaugavas plāns un ceļu apbūves zīmējumi jau liecināja par jaunas dzīves sākšanos. 1788. gadā Āgenskalnā bija tikai 112 ēkas, bet 1853. gadā – 294 apbūvēti zemes gabali. Viena no blīvākajām apbūvēm izveidojās gar vēlāko Lēģera (Nometņu) ielu, kas veda uz Māras dzirnavām – dzirnavu dīķa dienvidu krastā atjaunojās Āgenskalna ciems. Tā mometņu ielas abās pusēs, iekļaujoties nelīdzenajā kāpu reljefā, stihiski veidojās neregulārs, sazarots līkumainu šķērsielu tīkls.  Līdz mūsdienām te saglabājies Pārdaugavas senākais 18. – 19. gs. vienlaidus apbūves rajons (teritorijā starp Nometņu, Slokas, Eduarda Smiļģa un Talsu ielu) ar seno ielu tīklu. Teritorija ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis – „Pārdaugavas apbūves fragments”.

Māras ezers

Māras ezers ir vieta, kur meklējami Pārdaugavas pirmssākumi – pirmā zināmā visas Pārdaugavas būve bija nocietinātās Māras jeb Marijas dzirnavas, kas atradās vietā, kur Mārupīte iztek no Māras dīķa jeb, kā to dēvējusši un dēvē tuvējie iedzīvotāji – Māras ezera. Tās bija nocietinātas domkapitula ūdensdzirnavas, kas celtas pirms 1226. gada. Māras dzirnavas neskaitāmas reizes pieminētas Rīgas pilsētas cīņu aprakstos. Māras dzirnavas no 1573. gada piederēja Rīgas pilsētai. Līdz pat 20.gs. sākumam bija saglabājusies 17. gs. celtā Māras dzirnavu ēka., tomēr tā tika nojaukta 20.gs. 20. gados, paplašinot O. Vācieša ielu. Ap Māras ezeru atrodas Māras dārzs, kas bijis iemīļota pilsētnieku atpūtas vieta jau 18. gs. beigās. Īpaši atpūtas vieta „Altona”, kas tika ierīkota 1794. gadā. 1959. gadā tika veikta Māras ezera apstādījumu rekonstrukcija pēc P. Seļecka projekta, kad tika ierīkoti pastaigu celiņi apkārt dīķim, tika iestādīti jauni kokaugi, vienlaicīgi saglabājot arī vecos kokus.

Uzvaras parks

Tagadējā Uzvaras parka izveide sākās 1909. gadā, un tas tika veidots kā ainavu parks. Pēc gada galvenie parka izveides darbi bija pabeigti, un tas tika atklāts 1910. gadā ar nosaukumu Pētera parks. 1915. gadā parkā tika iestādīta liepu aleja. Par Uzvaras parku tas tika pārsaukts 1923. gadā. Šajā laikā parkā notika militāras parādes, bet 1938. gadā – 9. vispārējie dziesmu svētki. Šo svētku vajadzībām pēc arhitekta A. Birznieka projekta uzcēla estrādi, taču vērienīgos plānus izbūvēt stadionu un Dziesmu svētku laukum pārtrauce Otrais pasaules karššs. 1961. gadā parks vēlreiz piedzīvoja nosaukuma maiņu, kļūstot par Kongresa parku, taču jau 1963. gadā to pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. Ar jauno nosaukumu sākās arī parka pārveidošanas darbi pēc arhitektu V. Dorofejeva un E. Fogeļa, kā arī dendrologa K. Barona projekta – tika izveidoti zālieni, izrakts dīķis, pārveidota Mārupītes gultne. Turpmākajos gados parkā bija tradīcija stādīt jaunus kokus par godu ievērojamiem notikumiem valsts dzīvē. 1985. gadā tika atklāts ššsobrīd redzamais piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Parks atkal tika pārsaukts par Uzvaras parku – pēc vienas versijas 1985. gadā, pēc citas – tikai 90-to gadu sākumā.

Arkādijas parks

Arkādijas parka teritoriju rīdzinieki jau sen bija iecienījuši kā atpūtas vietu. 1794. gadā te ierīkoja izpriecu vietu vienkāršajai tautai – te notika atrakcijas, teātra izrādes un Līgo svētki. 1852. gadā Prūsijas ģenerālkonsuls H. K. Vērmanis kāpas galā uzcēla māju ar palīgēkām un siltumnīcu, kurās auguši firziķi, aprikozes, vīnogas un retas palmu sugas. 1885. gadā parkā peļņas nolūkā uzcelts teātris, ierīkota bumbotava, tādējādi parku pārvērta par pastāvīgu atpūtas vietu. Pēc H.K. Vērmaņa nāves parkam vairākas reizesmainījās īpašnieki, līdz 1896. gadā parku nopirka Rīgas pilsēta. Tajā pašā gadā parks tika pārsaukts par Torņakalna parku (parks atrodas uz robežas starp Āgenskalnu un Torņakalnu). gadā darbu pie parka labiekārtošanas sāka G.F.F. Kūfalts. Parkā tika ievadīta Mārupīte, kas plūda cauri parkam, tika ierīkotas kaskādes, ūdenskritumi, tiltiņi, uzcelta dārznieka māja un izveidoti jauni apstādījumi. Daļu no parka teritorijas iznomāja, lai iegūtu līdzekļus tā uzturēšanai. 1910. gadā parka nomnieks uzcēla restorānu „Arkādija”, tika ierīkota arī šautuve, bumbotava un mūzikas paviljons. Parka labiekārtošanu pabeidza 1911. gadā, un tajā pašā gadā to pārsauca par Arkādijas parku. 1926. gadā pēc A. Zeidaka projekta parkā tika veikti rekonstrukcijas darbi – izbūvēts koncerta laukums, 1927. gadā pēc P. Kundziņa projekta uzcelta estrāde, ierīkots bērnu rotaļu laukums, atbalsta sienas, kāpnes un ziemciešu stādījumi. 1958. gadā restorānu pārveidoja par kinoteātri. Parks pulcējis arī aktīvistus – 1988. – 1989. gadā, sākoties Atmodai, tiešsi Arkādijas parka estrādē pulcējušies vides aizsardzības kluba pārstāvji un viņu atbalstītāji. Te notika gan pret metro celtniecību vērstās akcijas noslēgums, gan LNNK dibināšanas sapulce.

Āgenskalna tirgus

20. gs. sākumā par Āgenskalna jauno sabiedrisko centru sāka veidoties tagadējais Āgenskalna tirgus rajons. 1900. gadā kvartāla stūri starp Lielo Nometņu, Tirgus un Puķu ielu vēl aizņēma Sētas krogs. Tā pagalmā atradies pirmais Āgenskalna tirgus. Vēlāk Sētas krogus tirgu pārcēla uz Kalnciema un Sētas ielas stūri, un tirdzniecība notika tieši uz ielas. 1895.gada 21. augustā īpaša Rīgas pilsētas valdes izveidota komisija nolēma ierīkot jaunu, lielāku tirgus laukumu otrā Lielās Nometņu ielas galā, kur atzarojumā pie Zeļļu ielas pletās liels neapbūvēts, privāts gruntsgabals. Pilsētas valde iegādājās šo gruntsgabalu un uzsāka tirgus celtniecību. Jaunais tirgus laukums tika atklāts 1898.gada 1.janvārī, taču tradīcijas iepirkties vecajā tirgus vietā tik ātri neizzuda. Kaut arī pastāvēja jaunais tirgus laukums, vasarā vecajā Sētas tirgū tirdzniecība turpinājās. Tā kā jaunais tirgus atradās kādreizējās Grāvmuižas teritorijā, tad pirmajos gados gan oficiāli, gan tautā to dēvēja par Grāvmuižas tirgu. Āgenskalna tirgus nosaukums nostiprinājās tikai pamazām. Tirgū pārdeva gaļu, piena produktus, zivis, augļus un saknes, maizi, miltus, putraimus, malku un mājsaimniecības priekšmetus. Pirms 1. Pasaules kara Āgenskalna tirgū tirgotāju skaits pārsniedza jau 625. Radās nepieciešamība uzlabot tirdzniecības apstākļus un pilsētas valde nolēma celt slēgtu, modernu tirgus paviljonu. Tirgus paviljona projektu izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings. Jaunā paviljona būve uzsākta 1911.gadā, bet 1. pasaules kara dēļ 1914. gadā vēl nebija pabeigta. Celtniecības darbus izdevās atsākt tikai 1923. gadā un līdz 1925.gadam izdevās pabeigt tirgus ēku pilnībā. Āgenskalna tirgus paviljons bija modernāks nekā gadsimtu mijā celtie Vidzemes tirgus paviljoni, tajā tika ierīkota centrālapkure, izbūvēti pagrabi, tika izbūvēta arī otrā stāva galerija, kur tāpat bija tirdzniecības vietas. 20. gs 20. – 30.gados pēc arhitekta A.Grīnberga projekta pārbūvēja ieejas daļas telpas, kur sākotnēji bija paredzēts restorāns. Daļēji pārveidoja arī logu ailas galvenajā fasādē. 1930.gadā apkārt Āgenskalna tirgus teritorijai tika uzcelts metāla žogs ar betona stabiem un uzbūvēta arī sarga mājiņa. 1940.gadā Āgenskalna tirgus paviljona ēkas otrajā stāvā pēc arhitekta A.Strazdiņa projekta izbūvētas veikala telpas. Āgenskalna tirgus ēka ir raksturīgs 20.gadsimta sākuma racionālā jūgendstila paraugs. Ēkas ārsienas mūrētas no sarkanajiem ķieģeļiem, rotātas ar baltiem apmetuma laukumiem. Fasādē izceļas vertikālās logailas un dekoratīvā skursteņu apdare. Iekšējā nesošā konstrukcija ir metāla karkass, kas balsta 2.stāva līmenī izbūvētās tirdzniecības galerijas un režģotu metāla rāmju kopņu pārsegumu ar vienlaidu virsgaismas logiem.

Informācijas avots:  © “Cita Rīga” (www.citariga.lv), jebkura pārpublicēšsana jāsaskaņo ar biedrību “Cita Rīga”.