Apkaimes sirds – Āgenskalna tirgus cauri laikiem

Apkaimes sirds – Āgenskalna tirgus cauri laikiem
09/01/2019 Pārdaugavas radošais centrs
PIRMSĀKUMI

     Kopš 13.gadsimta tirgus laukumus Rīgā ir pārvaldījusi un uzturējusi pati Rīgas pilsēta – pilsētas kompetencē bija jaunu tirgus laukumu ierīkošana un veco likvidēšana, kā arī tirdzniecības ierobežošana. Tirgošanās un tirgus Rīgas pilsētā sāka mainīties un attīstīties pēc Rīgas tirgotāju viduslaiku privilēģiju ierobežošanas. Pakāpeniski izveidojusies tirdzniecības brīvība Rīgā tika noteikta ar 1861. gada 22. novembra ukuzu, kas, saskaņā ar vispārējiem valsts likumiem, atļāva caur Rīgu brīvi eksportēt visus Krievijas lauksaimniecības un rūpniecības ražojumus, kā rezultātā Rīgas tirgotāji oficiāli zaudēja tiesības uz starpniecības peļņu. Tomēr, sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un transporta attīstību, jau 19.gs. 30. gados aizvien skaidrāki kļuva manāmi trūkumi Daugavmalas tirgus (tas atradās starp Vecrīgu un Daugavu) atrašanās vietā. 19.gs. 60. gados, pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas tika pārkārtots Daugavmalas tirgus. Šajā laikā piepilsētās sāka parādīties arī citi tirgus laukumi – 19.gs. 60. gados radās tā saucamais Revelīna tirgus, tomēr, tā kā netālu atradās arī Daugavmalas tirgus, šis tirgus neattīstījās, bet rudeņos pārdeva augļus, ziemā eglītes. Tirgus pastāvēja līdz 1923. gadam, kad to slēdza. 1876. gadā tika atklāts tirgus pie Lielā sūkņa jeb pumja, kas atradās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā. 1897. gadā to pārcēla uz tagadējo Brīvības un Matīsa ielas stūri un pārsauca par Aleksandra tirgu.

TIRGUS APKAIMĒS

     Attīstoties tirgus laukumiem ārpus Rīgas centra, 19.gs. pēdējā ceturksnī radās arī pirmie tirgus laukumi Rīgas nomalēs – 1892. gadā tika atklāts tirgus Aptiekas ielā Sarkandaugavā; Maskavas ielā tika atklāts Krasnaja Gorka tirgus un ap šo laiku izveidojās arī pirmie tirgus laukumi Pārdaugavā – neliels tirgus laukums Klīversalā, kā arī tirdziņš Āgenskalnā, Sētas ielas apkaimē. Sākotnēji Sētas tirgus atradies Sētas kroga pagalmā, un līdz šodienai tā piemiņu saglabājis Tirgus ielas nosaukums. Vēlāk tirgu pārcēla uz Kalnciema un Sētas ielas stūri (tiek uzskatīts, ka tirgus sācis veidoties 19.gs vidū pēc izmaiņām likumdošanā). Sētas tirgū tirgošanās notika klajā vietā bez jebkādas sanitārās uzraudzības.
Jau 1893. gadā pilsētas valdes īpaši izveidota komisija nolēma veco tirgu likvidēt un ierīkot jaunu, daudz lielāku tirgu otrā Lielās Nometņu ielas galā. Jaunais tirgus laukums bija ieplānots 4490 kvadrātasu lielā, neapbūvētā privātā gruntsgabalā. Pilsētas valde par 15 245 rubļiem iegādājās šo gruntsgabalu tirgus celtniecībai, tika ierīkota ietve, artēziskā aka, tualete un sarga mājiņa tirgus vajadzībām. 1898. gadā tika atklāts jaunais Āgenskalna tirgus. Tomēr, neskatoties uz jaunā tirgus laukuma atklāšanu, saglabājās tradīcijas iepirkties arī vecajā tirgus laukumā. Vēl 1901. gadā prese rakstīja, ka, lai gan pastāvot jaunais Āgenskalna tirgus, vecajā tirgū pamazām atdzimstot tradīcijas tirgoties. Šis tirgošanās tradīcijas stiprināja arī 19.gs. beigās Meža un Sētas ielas stūrī uzceltais īres nams, kas piederēja J. Hanškinēvicam. Ēka aizņēma gandrīz visu Sētas ielu un tās pirmajās stāvos tika ierīkoti veikali. To, ka šajā vietā saglabājusies tirdzniecība, apliecina arī ieraksti no 1902. gada laikraksta “Balss” Nr. 5 – kādu pārtikas preču tirdzniecības vietu 17. janvārī Puķu un Tirgus ielas krustojumā mēģināja aplaupīt jauni vīrieši, kurus iztraucēja nakts sargs Jakims un tika nežēlīgi piekauts. Tomēr jaunais Āgenskalna tirgus nebija pietiekami labiekārtots – trūka ierīkota patvēruma precēm un cilvēkiem sliktos laika apstākļos un telpu preču uzglabāšanai pēc tirgus slēgšanas. Tas neko daudz neatšķīrās no vecā Sētas tirgus. 1904. gadā, tikai dažus gadus pēc tirgus ierīkošanas, daļēji tika samazināta tirgus teritorija, jo Bāriņu ielā tika ierīkota 8. tramvaja līnija.
1928. gadā Rīgā iepirkties varēja 13 pilsētas tirgos – lielākie no tiem bija Daugavmalas tirgus, kur darbojās 1426 tirdzniecības uzņēmumi, Vidzemes tirgus, kur darbojās 649 tirdzniecības uzņēmumi, kam sekoja sīkumtirgus, Latgales tirgus un Āgenskalna tirgus.

ĀGENSKALNA TIRGUS

     Neskatoties uz trūkumiem, pirms Pirmā Pasaules kara Āgenskalna tirgū bija vairāk nekā 625 tirgotāju, kas pārdeva gaļu, piena produktus, zivis, augļus un saknes, maizi, miltus, putraimus, malku un mājsaimniecības priekšmetus. Par apgrozījumu jaunajā tirgū liecina naudas summas, ko Rīgas pilsētai ienesa tirgus naudas ievākšanas tiesību iznomāšana. 1898. gadā tie bija 1635 rubļi, 1900. gadā – 2000 rubļu, bet 1905. gadā jau 8100 rubļu. Tirgū pārdeva gaļu, piena produktus, zivis, augļus un saknes, maizi, miltus, putraimus, malku un mājsaimniecības priekšmetus. Ņemot vērā tirgus popularitāti, radās arī nepieciešamība uzlabot tirdzniecības apstākļus, un pilsētas valde nolēma celt slēgtu, modernu tirgus paviljonu.
1904. gadā pilsētas mērnieks R. Štegmanis veica esošās novietnes uzmērīšanu. Jaunā Āgenskalna tirgus projektu izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts R. Šmēlings. Jaunā paviljona celtniecība sākās 1911. gadā, bet Pirmā pasaules kara dēļ ievilkās un kara gados tirgus ēkas nepabeigtā celtne kalpoja par zirgu novietni armijas vajadzībām. Būvniecības darbi atsākās tikai 1923. gadā, piedaloties arhitektam A. Grīnbergam, un līdz 1925. gadam tika pabeigta iekšējā apdare. Centrālapkure ar tvaiku, izbūvēti pagrabi, karstā un aukstā ūdens padeve un elektriskais apgaismojums, izbūvēts lifts un paredzēta vieta saldētavai (līdzekļu trūkuma dēļ to gan uzreiz neierīkoja) – salīdzinot ar, piemēram, Vidzemes tirgu, jaunie Āgenskalna tirgus paviljoni bija ļoti moderni. Tika izbūvēta arī otrā stāva galerija ar papildu tirdzniecības vietām.
20. gs. 20.–30. gados pēc A. Grīnberga projekta tika pārbūvētas ieejas daļas telpas, kur sākotnēji bija paredzēts restorāns, kā arī tika pārveidotas galvenās fasādes logailas. Saistībā ar Āgenskalna tirgū plānoto restorānu jāmin interesants fakts: 1930. gadā Rīgas pilsēta cīņā ar alkohola pārmērīgu lietošanu jeb žūpību, kā tajā laikā to sauca, uzskatīja, ka krogu skaits pilsētā ir jāsamazina, nevis jāpalielina. Rīgas pilsētas valde bija ierosinājusi izsniegt jaunas koncesijas restorānu atvēršanai pie jaunā Centrāltirgus, Āgenskalna tirgus un pilsētas lopkautuves, bet žūpības apkarošanas komisija šos priekšlikumus kategoriski noraidīja. (Avīze “Uz nākotni” 01.10.1930.)
20.gs 20.-30. gados Āgenskalna tirgus bija jau kļuvis par tuvākās apkaimes dvēseli, par ko liecina dažādos sludinājumos vai rakstos minētā Āgenskalna tirgus apkārtne kā apkaimes centrs. Tāpat 1929. gadā ar Rīgas pilsētas valdes rīkojumu tirgus laukumā aizliegts turpmāk rīkot Pestīšanas armijas reliģiskās sapulces, jo bungu rīboņa traucējot apkārtējo mieru. (Latvijas Kareivis, 22.06.1929.)
Pēc jaunā Centrāltirgus izveides pārējie Rīgas tirgi bija daudz mazāki, tomēr Vidzemes un Āgenskalna tirgos preču klāsts un cenas daudz neatšķīrās no Centrāltirgus, kamēr pārējos Rīgas tirgos sortiments bija krietni mazāks. 1953. gada 11. maija laikraksts “Cīņa” vēsta par kolhozu sasniegumiem produktu piegādē Rīgas tirgum. Turpat informācija par patēriņu – pēdējās 10 dienās Vidzemes un Āgenskalna tirgos kopā pārdots ap 142 t gaļas, 15 t sviesta, 1175 t kartupeļu, 472 t ābolu un dārzāju.

RAIBĀ TIRGUS DZĪVE

     Latvijas brīvvalsts laika prese vēsta, ka 1935. gada 19. jūlijā Āgenskalna tirgū viesojies Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Laikrakstā “Pēdējā Brīdī” lasāms, ka Ministru prezidents iegājis Āgenskalna tirgus paviljonā, apstaigājis tirgus vietas, sarunājies ar tirdziniekiem. Dažās tirdzniecības vietās viņš pircis sieru, gurķus, burkānus, maizi, žāvētas zivis u.c. produktus. Apstaigājot pārdošanas vietas, viņš interesējies par produktu cenām. Vizītes noslēgumā, pateicībā par daudzajiem pirkumiem, tirgotājas K. Ulmanim uz atvadām pasniegušas lauku puķu pušķi.
Tirgus nav tirgus, ja tajā negadās amizantas situācijas. Tā 1935. gada 13. jūlijā Āgenskalna tirgus trauku tirgotavā noticis liels tracis, par ko ilgi runāja gan tirgus pārdevēji, gan pircēji un apkārtnes iedzīvotāji. 13. jūlijā kādas trauku tirgotājas D. tirgotavā ieradies viņas brālis. Uz vietas neesot bijusi pati īpašniece, bet gan viņas māte. Dēls runājis ar māti, kas pēc kāda laika devusies prom. Dēls aizcirtis tirgotavas durvis un sācis visus porcelāna un māla traukus triekt pret zemi. Apkārtējie tirgotāji un pircēji atsteiguši skatīties, kas tur notiek, bet neviens nav riskējis iet iekšā. Beidzot piesteidzies kāds sargs, pa mazu lodziņu ielīdis tirgotavā un aizturējis vainīgo, kas neizrādīja nekādu pretošanos. Saplēsto preču vērtība pārsniegusi vairākus tūkstošus latu.
Tāpat Āgenskalna tirgū notika cīņa ar negodīgiem tirgotājiem. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2. kriminālnodaļa ar 1936. g. 9. janvāra spriedumu sodījusi Jāni Ivanovu ar 100 latu lielu sodu vai, maksātnespējas gadījumā, ar vienu mēnesi arestā par to, ka savā gaļas galdā Nr. 37 Āgenskalna tirgā turējis pārdošanai bojātu maltu gaļu. Spriedums stājies spēkā 1936. gada 23. janvārī. Tā paša gada jūnijā Jānis Ivanovs sodīts atkārtoti. Rīgas 13. iecirkņa miertiesnesis ar tiesas pavēli 1936. g. 15. jūnija sodījis Āgenskalna tirgus 37. gaļas galda īpašnieku Jāni Ivanovu par poļu desas, kuras saturam bojāts gaļas piejaukums pārdošanu, pēc Sodu likuma. 236. pantu ar ar Ls 20,— vai, nemaksas gadījumā, ar piecām dienām arestā.
No 1936. gada ir saglabājusies (Brīvā Zeme, 17.11.1936.) amizanta liecība no tirgotāju ikdienas dzīves: Āgenskalna tirgotājs Edgars Jankēvičs bija iedzēris un, garāmejot tirgotājai Marijai Koks, bija iesitis vietā, kur beidzas mugura. Marija apvainojusies un iesitusi pāri darītājam pa seju, bet tad E. Jankēvičs pamatīgi nopēris savu kolēģi. Pēc šī trača tirgus sievas bija savākušas vairāk kā 100 parakstus un lūgušas pilsētas valdi atņemt E. Jankēvičam tirgošanās atļauju. Kad tas nebija izdevies, M. Koks iesūdzējusi viņu tiesā. Tiesas sēdē Jankēvičs skaidroja, ja viņš būtu sievietei tiešām iesitis, nekas no viņas nebūtu palicis vispār pāri. E. Jankēvičs tika sodīts ar divām dienām aresta un 25 latu naudas sodu par labu tirgotājai M. Koks.
1940. gadā pēc A. Strazdiņa projekta izbūvē veikala telpas 2. stāvā. Ēka raksturojama kā 20. gs. racionālā jūgendstila paraugs. Tā izceļas ar sarkanajā ķieģeļu mūrī harmoniski iekomponētiem baltā apmetuma laukumiem un izteiksmīgu siluetu, ko veido skulpturāli skursteņi. Fasādē izceļas vertikālas logailas un dekoratīva skursteņu apdare. Iekšējā nesošā konstrukcija ir metāla karkass, kas balsta 2. stāva līmenī izbūvētās tirdzniecības galerijas un režģotu metāla rāmju kopņu pārsegumu ar vienlaidu virsgaismas logiem.
Zināms, ka Āgenskalna tirgus paviljonā rīkoti koncerti, tostarp Rīgas skolotāju institūta koncerts. Vācu okupācijas laikā paviljona pagrabus izmantoja armija. Padomju laikos uz tirgus paviljona jumta bija izvietots nosaukums “Āgenskalna kolhozu tirgus” latviešu un krievu valodā. 1951. gada maijā “Cīņa” raksta par Āgenskalna tirgus izbūvi, ka otrajā stāvā izbūvēti 16 jauni stendi, kuros pārdeva apģērbu, apavus, traukus un citas rūpniecības preces. Īpaši tiek uzsvērts, ka jaunos veikalus, ļoti iecienījuši Pārdaugavas iedzīvotāji.
60. gadu sākumā dzejnieks Aivars Neibarts Āgenskalna tirgū pilnā balsī dziedājis “Zilo lakatiņu”, par ko ticis izslēgts no universitātes. (Āgenskalna tirgus vēstis, 08.2016.) Savukārt 1988. gada 20. februārī “Lauku avīze” vēsta, ka Rīgas tirgos aizliegs pārdot produkciju tiem kolhoziem, kuri kioskus darba laikā bieži tur aizslēgtus. Sākas jauni laiki Āgenskalna tirgū, kad ik pa laikam izskan ziņas par pircēju trūkumu un dažādiem pārkārtojumiem, lai piesaistītu kā tirgotājus, tā pircējus.
1995. gadā iebraukšana tirgus teritorijā maksāja Ls 1.50, preču glabāšana pēc tirgus darba laika beigām Ls 0.30/m2. šajā laikā tirgotājiem bija diferencētas cenas par vietu, gaļas pārdevējiem tā bija vienāda gan zemniekiem, gan uzpircējiem Ls 7, 00 par vienu vietu, ja gribēja tirgot svaigu putnu gaļu zemniekiem bija jāmaksā Ls 2,00, bet uzpircējiem Ls 3.50.
Ar 1998. gada 29. oktobra Kultūras ministrijas rīkojumu Nr.128 noteikts, ka Āgenskalna tirgus ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

ĀGENSKALNA TIRGUS ŠODIEN

     Pēdējo gadu laikā tirgū atdzīvojās sabiedriskas norises – paviljons un pagalms ieskandināts pasākumos ‘’Īslaicīgs sniegputenis Āgenskalnā’’. 2017. gada nogalē šo jauno dzīvības vilni apstādināja ziņa, ka tirgus jāslēdz, jo tas ir avārijas stāvoklī. Lai vieta nezaudētu kopienai nozīmīgo centra funkciju, ar Pārdaugavas radošā centra ideju talku un vietējo iedzīvotāju forumu iniciatīvām tika panākts, ka tirgus arī nākotnē turpina pildīt vietējās kopienas intereses. Pēc tirgus slēgšanas, 2018. gadā tas nonācis Kalnciema kvartāla izveidotāju, uzņēmēju brāļu Dambergu rokās, kas kopienā radījis cerību par eiropeisku, modernu un vietējai sabiedrībai pielāgotu tirgošanās un kultūrtelpu. Tuvāko trīs gadu laikā plānota lielā paviljona rekonstrukcija, taču tirgus dzīve nav apsīkusi un, līdz ar tirgus plača darbību pagalmā, Āgenskalna tirgus ir un būs platforma sabiedriskās dzīves norisēm pašā apkaimes sirdī.

 

Informāciju sagatavoja: Inese Grandāne

Foto: Rīga.lv